Jauno mākslinieku balvu “PAVASARIS” 2023. gadā iedibināja biedrība “Purvīša muzejs” sadarbībā ar Profesionālās vidējās izglītības iestādi “Nacionālā Mākslu vidusskola Jaņa Rozentāla Mākslas skola” un Pētera Rozenberga Cēsu pilsētas Mākslas skolu. Balvas mērķis ir atbalstīt topošo mākslinieku radošo attīstību un profesionālo izaugsmi, kā arī veicināt Latvijas ainavas kā mākslas žanra interpretāciju laikmetīgā valodā. Plenērs un ar to saistītās aktivitātes palīdz jaunajiem māksliniekiem veidot attiecības ar vidi, sevi un mākslas valodu, tā kļūstot par iejūtīgas, laikmetīgas un dziļi personiskas izteiksmes ceļu.
2025. gadā “PAVASARIS” ir piedzīvojis nozīmīgu izrāvienu – plenērā piedalījās visu Latvijas profesionālo mākslas vidusskolu audzēkņi. Mākslu izglītības kompetences centru “Daugavpils Dizaina un mākslas vidusskola Saules skola” pārstāvēja izglītības programmas “Māksla” audzēknes Guna Soma, Reina Lahtionova, Marta Līvzeniece un Alīna Tiļiņina. Audzēknes strādāja gleznošanas skolotājas Daces Abrickas vadībā.
Plenēra laikā dalībnieki strādāja ne tikai pie individuāliem darbiem brīvā dabā, bet arī piedalījās meistarklasēs un lekcijās, ko vadīja profesionāli mākslinieki un pedagogi.
Galveno balvu noteica profesionāla žūrija, savukārt laureātam piešķirtā balva – 1000 EUR, kā arī vietējās kopienas specbalva, ko sarūpējis veikals “Skorpions” 500 EUR vērtībā, – paredzētas kultūras pieredzes gūšanai kādā no Eiropas Savienības valstīm.
3. oktobrī Purvīša muzejā Vecjaužos notika plenēra noslēguma pasākums, kurā Saules skolas audzēkne Alīna Tiļiņina saņēma Jauno mākslinieku balvas “PAVASARIS” Skatītāju simpātiju balvu!
Priecājamies par Alīnas panākumiem, kā arī par iespēju gūt tik vērtīgu pieredzi, piedaloties plenērā!
Alīna Tiļiņina (2006), “Nav ceļu bēdām plūst”
Kur tu biji,
kamēr tumsa nāca
kamēr koki dziļi krāca
cauri gariem, gaismas stariem
lapu pilniem karu cariem
Paskaties uz augšu, draug
tur jau klusums lēni kūst
kur nav ceļu bēdām plūst
Guna Soma, “Miers pirms vētras”
Esmu tas, kas tavu ikdienu uzmundrinās, tas, kurš kā sargenğelis tev blakus būšu, tas, kas tavai būtībai jaunu jēgu dos.
Esmu tas, kas slīcinās tavu ikdienu skumjās, tas, kurš ieraudzīs katru plaisu tavā dvēselē, tas, kas tevi atstās bezjēdzīgu.
Reina Lahtionova (2006), “Te, mežmalā…”
Te, mežmalā, es skatos ka tiek būvēta māja. Tajā pamatā liek akmeņus, varbūt es arī esmu viens no tiem akmeņiem kuru izvēlējās pamatnei bet laikos kurus jau neatceros. Tomēr es zinu ka es tureju to jumtu, tapat ka tagad turu savu sunas kroni.
No purviņa izpeldēja zvaigžņu stars, nakti piesaucot pie manis staigājušo garu, tam es rādīšu ceļu no mežā, no kurienes vienmēr atgriežas tie kas būvēja māju. Majas saimnieks gaida, kad es parādīšu ceļu garām, caur zvaigznes staru atpakaļ.
Marta Līvzeniece (2006), “Purvīša gars”
Ne vienmēr mošķi ēnas ir briesmoņi. Tie var būt drēbju kalni uz krēsliem vai virpuļoti savvaļas ābelnīcas zari dziļajos mežos, kuri gluži kā vēro no visām debespusēm. Bet ja Ausekļa rīta gaismā pēc mēnesnīcas atvadas tomēr redzams tas spokojošais gars, kas teicis, ka tas ir ļauns? Varbūt tas ir kāds mākslinieks, atgriezies no aizsaules?
Purvītis ir attelots manā interpretācijā. Man viņa gleznas dot iespaidu, ka viņš bija mierīgs cilvēks. Ar mierīgumu un mudrumu asocē briežus, tāpēc tam devu briežu galvu. Tie simbolizē vajadzību apstāties un paskatīties apkārt sev, dabai un brīvībai. Tā es redzu Vilhelmu Purvīti.
Daudzi šīs gleznas tēlā saskatīja vairākus pagānu mitoloğisko tēlus. Daļa no manas identitātes ir pagānisms, tāpēc tas mani nemaz nemulsināja. Iedvesmu smelu no šiem tēliem.
